Veļi

 

Šis video Jums palīdzēs ar bērniem filozofēt par dzīvību un nāvi, par veļiem, par kukaiņu, rāpuļu, zīdītāju ziemas miegu, savu personīgo miegu u.c. Filmā atspoguļojas veļu laika rituāls -veļu aicināšana mājās un cienāšana ar ēdienu. Šī tradīcija dažādos Latvijas novados atšķiras, tāpat kā pašu veļu nosaukumi ir atšķirīgi: iļğis, lelis, urgucis un rauducis u.c. un arī pašu svinēšanas laiku sauc atšķirīgi -par garu laiku, dievainēm, Dieva dienām, zemlikām, tēvu dienām, paminkām. Izpētiet, kā to sauc tieši jūsu novadā! Arī svinēšanas tradīcijas niansēs atšķiras: citi aicina veļus istabā pie saklāta galda, citi nes veļiem ēdienu bļodiņā uz pirti vai noliek pie kāda īpaša koka vai turpat -pie mājas sliekšņa mājas gariņam. Filmā veļi tiek aicināti istabā un arī bļodiņā ēdiens tiek nolikts pie koka pašai Veļu mātei. Atšķirās arī veļu prom raidīšanas tradīcijas -ar pīlādzi, ar kadiķi slaukot istabu (ar pīlādzi-filmā;ar kadiķi -audio stāstā). Un kurš to saimē dara -saimniece vai saimnieks? Tas nav strikti noteikts. Mēs varam rīkoties šādi vai tādi, tik jāizprot būtība, kas ir veļu atcerēšanās, aicināšana uz vakarēšanu, lūgumu izteikšana, sarunas ar tiem, barošana. Bērni būs pirmie, kas vaicās, kāpēc veļi neko nav apēduši. Tad nu iekļāvām arī filmā ideju par to, ka veļi “ēd” smaržas, jo pēc savas būtības šie ķermeņi ir ēterisks veidojums, apvalks, kurā ir gan smalkās matērijas daļiņas -ēteriskās smaržas, gan emociju nospiedumi, kuri vēl nav pilnībā sadalījušies un eksistē matērijā kā substance. Visefektīvākais šis rituāls ir dzimtas mājās laukos. Pilsētā ir daudz trokšņu, vibrāciju pārklājumu, kurus ir grūti atšķirt. Psihoterapijā šo metodi izmanto, lai izprastu dzimtas musturu jeb likteni (visai dzimtai raksturīga slimība, rakstura iezīme, dzīves notikums, pavērsiens utt). Sarunas ar veļiem nav tikai ārišķīgi rituāli, tā ir iespēja koriģēt savu personisko likteni, raksturu un emocionālo zemapziņas banku, apzinoties senču rīcības, attieksmes un atbrīvojot kādas stresu kapsulas tālā pagātnē ar lūgšanas vai piedošanas palīdzību. Tāpēc ir svarīgi restaurēt šo tradīciju tautā, lai tā pašattīrītos, pašregulētos. Pirmsskolas pedagogs var audzināt bērnus, bet līdz zināmai robežai. Bieži vien atbildība par bērnu disharmonisko uzvedību tiek novelta uz ģimeni. Bet, ja ģimene neko nedara, lai kaut kas mainītos, tad situācija ir bezcerīga. Tāpēc Veļu laika tradīcijas “sēšana” tautā ir vēl viena iespēja palīdzēt bērniem, kuri paši vēl sev nemāk palīdzēt, jo neko no tā nesaprot. Arī bērnudārza grupiņā var aicināt veļus un lūgt tiem kādu palīdzību. Taču, ja tas šķiet grūti realizējams, ēdienu vieglāk ir nest pagalmā bļodiņā pie kāda īpaša koka. Un tad jau grupiņā runāt par senčiem, viņu dzīvēm, strādāt kādu rokdarbu. Visjaukāk, ja atnāk uz šo vakarēšanu vecmāmiņas.

Veļu svinības  – metodiskais piemērs.

Šajā dienā:

1.No rīta bērni noskatījās leļļu filmu par veļu svinēšanu (10 min. – otro daļu).

2.Vingroja vardes vingrošanu.10 min.

3.Zīmēja dzimtas koku.

4.Paši saklāja galdu, sagatavoja Veļiem mielastu.

5.Devās pagalmā meklēt kokus veļu vārtu gatavošanai.

6.Uzkonstruēja pagalmā veļu vārtus, atslēdza tos un sūtīja Peli-Meli sameklēt viņpus vārtiem Veļu māti.

7.Pele -Mele atskrēja ar ziņu, ka visi tiek aicināti ciemos pie Veļu mātes, bet tur drīkst ienākt tikai tie, kuri nebaidās un kuriem ir tīras sirsniņas. Pele-Mele palīdzēja bērniem tikt vaļā no sirsniņu melnumiņiem. (Lien, Pelīte, caur zemīti, apraug’ manu mūža māju! Vai rūsēja vai pelēja, vai skanēja staigājot….)

8.Nolikām Veļu mātei mielastu un lūdzām, lai viņa sameklē vecvecvecvecvecvecākus un jaunākus velīšus. Aicinājām viņus istabā (grupiņā) uz mielastu. Kamēr viņi tur ciemojās, bērni spēlējās rotaļu laukumā.

9.Salasījām pīlādžu lapas un gājām izslaucīt grupiņu, aicinot veļus doties uz savu pasauli. Dziedājām dziesmas, skandējām skaņu rīkus, lai attīrītu telpu un lai filozofētu par dzīvību un nāvi.

10. Dziedājām galda dziesmu un ķērāmies paši klāt pie ēdieniem, vispirms tos pasmaržojot, tā pabarojot savus dzīvos veļus. Bērni pacienāja Peli-Meli no savām bļodiņām un viņa novēlēja vienmēr turēt skanīgu un tīru savu mūža māju. Tad bērni devās gulēt.

11. Pēcpusdienā bērni gāja ārā un nojauca Veļu vārtus, tā aizvērdami Veļu ceļu.

Veļu laika  dziesmas:

1.Veraties(i) Veļu vārti ( Aisma un Rihards Valteri, Laima Lodiņa(vijole))

2.Lien, pelīte, caur zemīti (Solvita Lodiņa)

Šīs dziesmas būtība ir pārlūkot savu emocionālo zemapziņas banku. Pelītes simbols ir cilvēka spēja koncentrēties, uzmanība. Jo uzmanīgāki un sakoncentrētāki esam, jo labāk spējam sevī iedziļināties, apzinoties vai mūsu emocionālā zemapziņas banka ir tīra, skanoša jeb caurlaiž vibrācijas vai rūsē un pelē -necaurlaiž vibrācijas, ir stresa pilna. Citiem vārdiem -pelīte palīdz mums ieskatīties pašiem savā velī…

(Lien, pelīte, caur zemītti, apraug manu mūža māju! Vai rūsēja vai pelēja, vai skanēja staigājoti…)

*******

Veļu godināšana Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Ieteicams 7.-9.klasēm

Filmā redzams, kā folkloras kopas “Grodi” un “Rāmupe” kopā ar citiem ļaudīm vakarē muzeja Hernhūtiešu namā, nes veļiem mielastu uz riju, min mīklas un iet rotaļās. Skatoties šo filmu, skolēniem noslēgumā ir jāizdara secinājumi, kā tad Veļi tiek svinēti. Arī mīklas ir jāuzmin pašiem skatītājiem, tādēļ -apturiet filmu, kamēr mīklas ir atminētas!

 

 

xxx